Tad nu rekur mani daži sadzīviskie novērojumi un secinājumi pēc teju sešu mēnešu dzīvošanas Jaunzēlandē.
PĀRTIKA
Ēst, ēst, ēst. Tas ir galvenais, kas nodarbina prātu pēc ikkatra pārgājiena un kāpjot lejā no kalna tavas domas vijās ap to, ko gan garšīgu varētu pa fikso pagatavot no tā, kas atrodas mašīnā. Ierodoties Jaunzēlandē pirmais šoks ir cenas veikalos. Parastajam tūristam no Eiropas viss šķiet dārgs, gan latvietim, gan vācietim, gan somam. Briti teica, ka esot nedaudz dārgāk kā viņu mājās, vienīgie, kas uzskatīja, ka viss ir lēts bija šveicieši. Tad, kad jau esi pastrādājis, sāc apjaust, ka par 1/3 daļu (5$) no minimālās stundas likmes (15$/h) tu vari atļauties kafejnīcā nopirkt labas kafijas tasi vai par divās stundās nopelnīto (30$) paēst krogā garšīgu steiku. Salīdzinājumam ar Latviju, pat ar veselu minimālās stundas likmi (2,16 eur), kafijai no Illy ir par īsu un par 2 stundu laikā nopelnīto (4,32 eur) labi ja kompleksās pusdienas vien sanāks vai homeopātiska (tāda, kur gaļa tikai pieskārusies) steika mērcīte ar kartupeļiem. Tas viss protams neņemot vērā nodokļus. Bet princips it kā skaidrs, ne? Tātad viss, ko es ar to gribēju pateikt – ja pastrādā Jaunzēlandē pat par minimālo algu, viss vairs nemaz nešķiet tik dārgs un tu jau vari atļauties arī nopirkt kaut ko, ko kārojas (piemēram, piepūšamo kajaku, lol).
Tā ka Jaunzēlande atrodas visai patālu no citām sauszemēm, produktu imports izmaksā dārgi. Govju pilni lauki, piena fermu arī netrūkst, bet piena produkti – siers, jogurts, saldējums, umtl. – veikalos ir dārgi.
Laikam diži patriotiskie latvieši mēs neesam, ja mums vairāk par rupjmaizi pietrūkst kefīrs un pelmeņi. Taisnības labad, gan kefīru te var dabūt. Tas skaitās dabīgais jogurts, pieejams eko-šmeko veikalos un arī lielo lielveikalu ķēdēs. Vienās saulainās brīvdienās nolēmām būt izšķērdīgi un uzrīkojām sev pikniku pie ezera ar tumšo maizi, kefīru, manis paštaisīto ķimeņu sieru, marinētiem gurķīšiem, salami desu un citiem našķiem. Kefīrs nāca 1l plastmasas pudelē un maksāja 6$ jeb 4 eur. Garšoja vairāk pēc paniņām kā kefīra, bija jau labs, tikai savu cenu gan neattaisnoja. Gurķīšus viņi te, kā jau lielākajā pasaules daļā, marinēt nemāk – vai nu par saldu vai par etiķainu. Desas vispār ir viena vienīga bēdu ieleja. Tādas desiņas, ko cept uz ugunskura īsti nav, sardelveidīgi cīsiņi garšo pēc miltainas masas, līdzšinējie salami pirkumi ir bijuši vienas vienīgas vilšanās un vēl robs budžetā. Tāds neliels salami desas luņķis mūsu piknikam izmaksāja 8$ jeb teju 5 eur un garšoja sliktāk kā lētākā Supernetto kotlete. Līdzšinējās pieredzes iespaidā pat nedomājam testēt dāņu salami vai spāņu chorizo, kas maksā virs 20$/kg.
MĀJAS
Dzīvojamās mājas viņi te būvēt vai nu neprot vai nevēlas būvēt pienācīgi. Auksts tā kā šķūnī. Par centrālapkuri vari aizmirst. Siltinātas mājas ir tikai eiropiešiem, kas šeit pārvākušies uz dzīvi un uzcēluši pienācīgu mājokli paši. Mājas silda ar elektriskajiem eļļas radiatoriem vai krāsniņu (ir redzētas gan Jotul, gan Bulerjan), kas pamatā ir viesistabas centrā un tad tiek regulāri vakara gaitā pamatīgi sagrūstas ar malku, lai tas siltums kaut cik rodas. Vēl te sildās ar tādām lietām, par kuru eksistenci es biju piemirsusi, jo nebiju tādu priekšmetu redzējusi kopš bērnības 90-tajos – termofors. Termoforu var iegādāties katrā aptiekā un lielveikalā. Vēl atsevišķi var piepirkt klāt smukus, izcakotus un pūkainus ietērpus savam biezās gumijas draugam, lai izskatās biš mīlīgāks. Taisnības labad gan jāsaka, ka diezgan laba štelle, tas termofors. Vienā vakarā, kad sasadzērāmies alu un vīnu ar dzīvokļa biedriem pie kamīna uzbūvētajā segu fortā, mūsu dzīvokļu biedrene Šārnija uzpildīja savu termoforu ar karstu ūdeni un es visu vakaru ar to auklējos, ka galu galā arī aizgāju, šamo pašāvusi padusē, gulēt. Pret rītu… Nu labi, teikšu godīgi, pret pēcpusdienu, kad modos augšā tas vēl turēja siltumu. Dabūju zināt arī par tādām lietām par kurām nekad nebiju dzirdējusi – elektriskā sega un termoaizkari. Elektriskā sega ir sega ar vadu, ko iesprauž rozetē, paklāj kā palagu un guļ virsū. Sega silda tavu dupsi un muguru, bet gulēt iet ar ieslēgtu nedrīkstot, esot ugunsbīstami. Tā vietā lai mājās ierīkotu normālus dubultos logus, šie ņem un karina logiem priekšā termoaizkarus. Tie piesedz aukstuma avotu jebšu logu, atstaro no istabas garojošo siltumu un tev esot siltāk.
AUTO
Bedres uz ceļiem nav! Ceļu segums pamatā ir rupjš asfalts, tautā saukts par lauku asfaltu, kas ar gardu muti noēd riepas un tās jāmaina biežāk. Toties rūsa un piekares problēmas gadās reti. Vēl te prot naudu ietaupīt uz tiltiem. Upju, ko nepieciešams šķērsot, te netrūkst, bet tiltus būvē kā vienjoslas. Ja sākumā šķita sokējoši, ka uz valsts nozīmes autoceļa tilts ir tikai ar vienu joslu, tad tagad kārtīgi apdomājot, tas patiesībā ir prātīgi un izdevīgi, ja satiksmes intensitāte ir zema.
Ja tipiska latvieša vāģis ir Volkswagen Passat vai Volvo V70 ar garo pakaļu, tad tipisks Kiwi vāģis ir Toyota Hilux pilnpiedziņas pikaps, lai var dubļus izbraukt un, ja baigi vajag, aitas pavizināt. Tomēr lielā cieņā te ir atjaunoti auto. Jo kāpēc gan ne? Rūsa te nevienu nebiedē un pa ceļu braukā gan 50-to gadu Chevrolet Apache, gan Mustangi, pat arī daža laba Lada. Pie viena slēpošanas kūrorta arī redzējām, kā pusmūža krīzes skartais zīmējas ar Aston Martin DB9.
Jā, te brauc pa ceļa kreiso pusi. Sākumā šķiet – ak kungs, es iešu bojā, bet patiesībā jau nav tik traki. Visi biedē, ka rotācijas aplis ir gatavās šausmas, bet patiesībā nemaz ar ne. Neesi muļķis un viss būs ok.
VIDE
Daba te ir pasakaina, neviens to nespēj noliegt. Valdība cenšas pasargāt dabas dārgumus kā nu prot – ar informatīviem plakātiem, brīdinājumiem, sodiem, dabas rezervātiem, aicinot šķirot atkritumus, utt., utjp. Atkritumu izvešana mājsaimniecības izmaksā dārgi, cena atkarīga no pašvaldības, taču parasti jāmaksā par katru atkritumu maisu. Atsevišķi ir atkritumu škirošanas konteineri, kuros tiek mests papīrs, stikls, alumīnijs un plastmasa. To visu savāc un aizved uz atkritumu šķirošanas laukumu, kur vēlreiz sašķiro. Divas lietas, kas man liekas absurdas, ņemot vērā vietējo dedzīgo nostādni pret “zaļu” dzīvesveidu, ir alus un vīna pudeles un plastmasas maisiņi. Būdami liela vīna un alus dzērāji, šķistu loģiski, ka šiem būtu stikla taras pieņemšanas punkti, kā tas ierasts Eiropā, taču nekā! Arī veikalos, par spīti “izglāb planētu Zeme, tā ir vienīgā vieta, kur ir šokolāde” filozofijai, valda maisiņu kultūra. Pat ja pērc tikai vienu ābolu to pašu pie kases tev ieliks maisiņā, bet ja pirksi ābolu un banānu, dabūsi veselus divus maisiņus. Tik daudz maisiņš nevaig! Tiesa, viena lielveikalu ķēde maisiņus dod tikai par maksu, bet nevar saprast vai tas taupības nolūkos vai videi draudzīgos nodomos.
Drēbes, trauki, sadzīves tehnika un viss cits, kas nav saplēsts, bet kādam vēl dzīvē varētu noderēt, parasti tiek nodots labdarības veikaliem, ko šeit sauc par Op-shop. Op-shop ir saīsinājums no “Opportunity Shop”, kas latviski tulkojas kā “Iespēju veikals”. Iespēju veikals skan daudz jaukāk nekā humpalas un parāda arī jaunzēlandiešu attieksmi, ka lietotas mantas nav sliktas vai pazemojošas, patiesībā dabai draudzīgākas. Mēs taupīdami katru centu iespēju robežās, lai iztērētu citviet, nevis par jaunākajām modes tendencēm, regulāri iegriezāmies kādā Opšopā, kad vajadzēja salātu bļodu, lietus bikses, solīdu kleitu vai konservu attaisāmo. Queenstown bija krutākie Opšopi visā Otago reģionā! Lētas cenas un labas lietas.
VISKAUTKAS
Jaunzēlande ir internacionāla zeme, visdažādākās kultūras te draudzīgi pastāv līdzās un valdība ilgojas pēc kvalificētiem imigrantiem. Viņi pat piedāvā atvieglotus apstākļus speciālistiem, kuri vēlētos imigrēt uz Jaunzēlandi, sākot ar darba vietas un mājokļa nodrošināšanu, beidzot ar iespēju ģimenes locekļiem pārvākties līdz ar tevi. Viss atkarīgs cik kruts speciālists tu esi. Vari arī padzīvot 4 gadus šiten un kļūt par rezidentu. Starp citu, mērnieki un ĢIS spečuki skaitās augsti pieprasīti, ja nu kādam interesē.
Algas rēķina un izmaksā vienu reizi nedēļā. Arī īre jāmaksā reizi nedēļā. Kad vietējiem stāstījām, ka vidējā neto alga Latvijā ir 500 EUR jeb 800 NZD, viņi teica, ka nav jau tik traki. Kad paskaidrojām, ka tas ir mēnesī nevis nedēļā, šie izbrīnā ieplēta acis.
Internets te ir sūdīgs. Vai nu lēns, vai nu ierobežots vai vispār nav. Bet ar laiku pierod un runā, ka vispārējā situācija uzlabojas. Neierobežots interneta pieslēgums mājsaimniecībai izmaksā aptuveni 70$ jeb 40 eur mēnesi par 100mb/s optisko internetu.
Bezmaksas dzeramais ūdens ir pieejams visur – restorānos, bāros, kafejnīcās, uzgaidāmajās telpās, lidostās, autoostās, uz kruīza kuģīšiem, parkos, lielveikalos, visur!
Un tā es klīstu... 